Šai Facebook ziņai ir jau vairāk kā 2,4 tūkstoši ‘share’ – meitene dalās ar piedzīvoto Rīgas centrālajā stacijā

Google+ Pinterest LinkedIn Tumblr +

Dodoties lejā pa garajām kāpnēm no perona, kāpņu pakājē, kreisajā pusē ieraudzījām sievieti ar…


«Šodien ar Annija EmersoneRīgas centrālajā stacijā (RCS) piedzīvojām šokējošu situāciju. Dodoties lejā pa garajām kāpnēm no perona, kāpņu pakājē, kreisajā pusē ieraudzījām sievieti ar “staiguli”. Sieviete bija nostājusies blakus invalīdu pacēlājam ar nedaudz apjukušu skatienu, tāpēc mēs spontāni izlēmām pajutāt, vai viņai nepieciešama kāda palīdzība.Mūsu ērtās realitātes pagaidām vēl bija neiedragātas. Viņa mums saka: es netieku augšā, neprotu iedarbināt platformu. Meklējam pogu, ieraugam, ka pacēlājs kaut kā savādi ”saslēgts” ar riteņa (?) atslēgām. Atrodam novelceni, uz kuras rakstīts: Pacēlāja izmantošanu nokļūšanai vilcenā, lūdzu, piesakiet pa telefonu 80001181//vai e-pastu uz bla bla//48 stundas pirms vielciena atiešnas. Šķiet, ka tajā brīdī vēl pasmējos, teicu kaut ko līdzīgu “neuztraucaties, tulīt mēs visus noliksim uz ausīm!” un zvanīju uz telefonnumuru. Mani savienoja ar kaut kādu automātisko atbildētāju, pēc piecām minūtēm tiku pie operatora (tātad, sievietei no šī brīža uz pacēlāju bija tiesības pēc 47 stundām un 55 minūtēm). Annija Emersone devās uz kasēm apjautāties, vai nav kāds, kas varētu (un kas likās pilnīgi loģiska doma!) palīdzēt ar pacēlāja ieslēgšanu.»

«Šajā brīdī lietas sāka eskalēt ļoti ātri.Operatore teica, ka šobrīd mums nevar palīdzēt – ka nevar noorganizēt pacēlāju 47 stundas un 55(53, 54?) minūtes pirms leģitīmā laika, kad sievietei bija uz pacēlāju tiesības. Šķiet, ka ap to laiku es jau mazliet histēriskā tonī klausulē šļupstēju kaut ko par cilvēktiesībām, ar intervāliem neticībā smējos, teicu, lai savieno mani ar priekšniecību, ka rakstīšu sūdzību, lai viņa beidz ņirgāties par sievieti un par mums visiem; Annija Emersone atgriezās no kasēm ar tekstu “mani tur jau no sākuma atšuva”.

Laikam, ka nometu klausuli. Garāmgājēji palīdzēja tikt augšā pa kāpnēm; sieviete pati pa tām uzkāpa. Turklāt manas telefonnsarunas laikā ar teleoperatori viņa smējās, retoriski jautāja “priekš kam tad tas pacēlājs domāts?” un, galu galā, nemaz nebija informēta, ka viņai bija jau pirms 4 dienām jāzvana uz augstākminēto tālruņa numuru, lai norādītu, ka viņa 09.05.2018. pulksten 17:00 plāno braukt no Rīgas uz Lielvārdi. Šķita, ka viņa pie šīs situācijas ir pieradusi. Annija teica, ka tas, visticamāk, nebūt nav trakākais.

Es nespēju noticēt, ka tas vispār notika. Situācija man liek domāt par sekojošo:
a) sieviete vienkārši varēja palikt pa nakti kāpņu pakājē;
b) kāpēc jāzvana 48 h iepriekš, ka brauks ar vilcienu?!!!!!!!!!!! kāpēc nevar noalgot darbinieku, kas “dežurē” RCS, lai pārliecinātos, ka cilvēkiem ar kustību traucējumiem ir nepieciešamā mobilitāte?
c) ja cilvēki ar invaliditāti nav informēti par to, kā piekļūt platformām – tad kāda velna pēc tās vispār ir uzstādītas?
d) kā mēs varam pieļaut, ka sabiedrības grupas sastopas ar šādu cieņas trūkumu, šādu necilvēcīgu, degradējošu izturēšanos, klaju ņirgāšanos, un neko nedarīt lietas labā?

Atvainojos par foto kvalitāti. Man no dusmām trīcēja rokas. No dusmām un bezpalīdzības.»

Share.

Komentāri slēgti