M. Dukurs: “Četrus gadus esi tik smagi strādājis ar vienu mērķi. Sāpīgi…”

Google+ Pinterest LinkedIn Tumblr +

Latviešu skeletonists Martins Dukurs pēc izcīnītās ceturtās vietas Phjončhanas olimpisko spēļu sacensībās izteicās, ka kļūda trases sākumā radījusi vairāku kļūdu virkni, bet trases beigās jau bijis skaidrs, ka izlieto ūdeni sasmelt neizdosies.

– Kas īsti notika pēdējā braucienā?
– Problēmas radās jau augšā – ceturtās un piektās virāžas pārejā, bet tad viss bruka kā kāršu namiņš. Nākamajās trīs četrās virāžās varēja tikai vākt kļūdas, labi apzinoties, ka tas viss maksā gan tur, gan tur, gan tur. Nedabūju izlabot kādas četras piecas virāžas, kas arī maksāja medaļu.

– Vai arī treniņos bija gadījusies līdzīga kļūda?
– Īstenībā līdzīgu kļūdu pieļāvu pirmajā braucienā. Nekad nebiju domājis, ka tā varētu notikt sacensībās. Var nesanākt viena vieta, bet ne jau četras pēc kārtas. Bet pēc devītās virāžas jau bija garām taisne.

– Kā radās šī kļūda?
– Principā es jau no otrās virāžas iznācu ne tā, kā vajadzētu. Pie visa vainīga bija otrās virāžas trajektorija. Es arī pirmajā braucienā šo vietu izbraucu līdzīgi. Tur nozīme ir desmit centimetriem. Atkarībā no tā, cik tālu esi no apmales. No tā mainās trajektorija trešajā virāžā.

– Pēc finiša ilgāku laiku pavadīji vienatnē. Kas bija tās domas, kas grozījās prātā?
– Tā ir sāpīga diena, varbūt pat viens no sāpīgākajiem braucieniem manā karjerā. Šķita, ka nupat, nupat jau medaļa ir rokā. Pirmais brauciens bija neveiksmīgs, otrais un trešais jau bija labāki. Sāpīgi. Pēdējās virāžās man pa lielam jau viss bija skaidrs. Protams, saglabājas kaut kāda naiva cerība pēc finiša uz tablo ieraudzīt, ka esi otrais vai trešais, bet prātā bija skaidrs, ka tur nekas nebūs. Paies laiks un varbūt būs citas domas. Šķita, ka nepiedošu sev šādas kļūdas. Četrus gadus esi tik smagi strādājis ar vienu mērķi. Sports reizēm mēdz būt nežēlīgs.

– Vai šī bija tava pēdējā sezona skeletonā?
– Es domāju, ka jā. Šobrīd saku, ka jā. Vēl braukšu mājās un patestēšu jaunās kamanas, kamēr ir noķertas braukšanas sajūtas. Par nākotni pašlaik neko nevēlos teikt, tomēr domāju, ka pietiks…

– Vai šo lēmumu apspriedīsi ar tēvu un brāli?
Jā. Pirmkārt, ir jāsaprot, kāds ir mērķis. Ja ej uz olimpiādi un uzstādi sev par mērķi zelta medaļu, tad Pasaules kausus principā vari izmest laukā. Nevar domāt par katras sezonas kausu budžetu un vienlaikus atļauties testēt. Paši redzējāt – angļus interesē tikai vienas sacensības četros gados. Pasaules kausa posmos viņš [Doms Pārsons] bija ap desmito, 15. vietu, bet viņiem bija cits mērķis. Jāsaprot, ko grib un ko var. Pēc četriem gadiem man jau būs 37 gadi. Tomēr sagatavoties var, Tomass to jau pierādīja.

– Kā tev šķiet, kas bija Pārsona panākuma atslēga?
– Domāju, ka drīzāk tas ir slidas zīmējums. Ar slieci ir trāpīts perfekti. Viņam piepalīdz arī tas anglis, kurš trenē korejieti. Šodien varēs redzēt pēc vienas kanādietes, kurai arī visam jābūt kārtībā. To varēja redzēt arī pēc jaunzēlandieša, kurš bija diezgan augstu.

– Jums jau šādas slieces viņi netirgotu?
– Nē. Kaut gan es tās jau apskatījos.

– Kas tur varētu būt tāds, ka pat driftējot spēj saglabāt ātrumu?
– Tur jau tā lieta, ka viss sastāv no niansēm. Piemēram, piektā daļa no milimietra brauciena laikā jau ir sajūtama. Noķert vajadzīgo konfigurāciju trasei, laika apstākļiem, mitrumam. Tagad tas ir arvien izteiktāk. Ja agrāk katrs brauca ar to, kas bija, tad tagad katrs ir atradis sev konkrētiem apstākļiem piemērotāko.

– Ņemot vērā, kā skeletons ir attīstījies kopš tavas pirmās olimpiādes, vai mēs esam pārdomu priekšā, cik un kādi resursi mums nepieciešami, lai attīstītos un noturētos līmenī.
– Mums lielā mērā viss balstās uz tēva baigo iniciatīvu. Viņš rij tos putekļus pa vasarām. Bet kopumā ir daudz cilvēku, kas ar mums strādā. Nav tik vienkārši, ka es tikai patrenējos un braucu. Bet šobrīd es saku – ja gribam rezultātus, tad ir jāstrādā citā līmenī.

Avots: sportacentrs.com

 

Share.

Komentāri slēgti