Dzemdību smagais stāsts: Mani burtiski sagrieza gabalos, bet bija par vēlu…

Google+ Pinterest LinkedIn Tumblr +

Meitenīte. Svars – 3,300, augums – 50 cm 4,51 minūtē. Un viņa būtu normāls, vesels bērns, ja ne daži apstākļi. Teikšu īsi – dzemdības bija ļoti smagas, slimnīcas personāls nebija uzdevumu augstumos. Dzemdes kakls ilgi nevērās vaļā, stimulācija nelīdzēja un es dzemdēju ar piecu pirkstu atvērumu.

Mani burtiski sagrieza gabalos, bet…bija par vēlu. Bērns piedzima ar hipoksiju, kā rezultāts – hidrocefālija, pneimonija un BCT… Šī baisā diagnoze izskanēja kā spriedums. Sākumā bija reanimācija. Mans bērniņš gulēja zem mākslīgās elpināšanas aparāta un tikai mazliet kustināja rociņas. Es raudāju. Ārsti mudināja – atsakies, priekš kam tev to vajag, viņš taču ir kā dārzenis… Dzemdēt taču vēl varēsi. Kad to uzzināja mans vīrs, viņš ilgi klusēja un lūkojās vienā punktā… Un tad negaidot paziņoja: “Ārstiem taisnība. Mums labāk atteikties no viņas.” Viņš saņēma manu roku un tad nopūtās tā, it kā no viņa būtu novēlusies smaga atbildības nasta. Viņš domāja, ka es uzskatu tāpat. Bet es klusēju tāpēc, ka sāpes krūtīs neļāva izteikt ne vārda. Uzzinot, ka no meitas neatteikšos, vīrs atzinās, ka tā dzīvot nespēs…

Tā arī šķīrāmies. Jā, meitiņu paņēmu viena. Pašai nebija par ko izdzīvot, kur nu vēl audzināt slimu bērnu. Meitai devu vārdu Viktorija, katru dienu sarunājos ar viņu, un man šķita, ka viņa mani saprot, mirkšķinot skropstas. Tas gan bija viss, ko viņa prata. Es skraidīju pie ārstiem, bet bezmaksas medicīna bija bezspēcīga. Kādā brīdī man nolaidās rokas…

Mēģināju vērsties pēc palīdzības pie vīra, bet viņš uzstājīgi izvairījās no sarunām ar mani. Es sapratu, ka kopumā jau neko mainīt nevaru. Atdot bērnu, atteikties būtu līdzvērtīgi nāvei. Tad jau labāk nomirt uzreiz…Es atslēdzu ārdurvis, lai cilvēki tiktu iekšā dzīvoklī, atvēru logu un uzkāpu uz palodzes. Šajā brīdī mana meitiņa pirmoreiz iekliedzās. Viņa gribēja ēst.

ūs nevarat iedomāties, kāda emociju gamma pārņēma mani divās sekundēs. Es apņēmīgi aizcirtu logu un nekad vairs par to neesmu domājusi. Es paņēmu Viktoriju rokās un apsolīju, ka nekad viņu neatstāšu. Es saņēmos un gāju lūgt palīdzību cilvēkiem. Tad vēl nebija sociālie tīkli un Internets. Es rakstīju lūgumus un izlīmēju tos kāpņu telpās. Pie manis sāka nākt cilvēki. Katrs nesa, ko nu varēja. Ēdienu, naudu, apģērbu. Dzīve sāka kļūt iespējama un mēs lēnām sākām ārstēšanos. Pēc kāda laika mūsu dzīvē ienāca vīrietis. Kā šodien atceros, viņš atnesa milzīgu lelli un naudu. Viņš runāja par to, ka vienmēr ir sapņojis par bērnu, bet viņiem ar sievu nekas nav izdevies. Viņa apsūdzējusi vīrieti nespējā neko izdarīt un aizgājusi. Viņš ar tādu maigumu skatījās uz manu meitiņu. Atšķirīgu no pārējiem. Īpašu. Vīrietis sāka nākt biežāk un vienmēr ar dāvanām. Mēs iemīlējām viens otru un sākām dzīvot kopā.

Viņš strādāja, es rūpējos par mūsu meitu. Viņš vienmēr uzsvēra, ka Viktorija ir “mūsu meita”. Mums izdevās aizbraukt uz Vāciju, meitiņai bija ilga un nopietna rehabilitācija. Bet mēs visu pārvarējām. Viktorijai tagad ir 25, viņas brālim – 20 gadu. Mēs esam vislaimīgākā ģimene. Meita ļoti mīl savu tēti un glabā savu pirmo lelli. Un vēl Viktorijai ir sporta meistara tituls peldēšanā. Brīnums? Nē – ticība, cerība, mīlestība un… pacietība. Šī ir ļoti sāpīga tēma, bet es nolēmu pastāstīt, jo šodien ir daudz māmiņu līdzīgā situācijā. Un ir daudz vairāk iespēju, lai veiksmīgi ārstētu bērniņu. Viktorija neizveseļojās pavisam, bet tas netraucēja viņai atrast savu vietu dzīvē. Ticiet saviem bērniem! Ticiet sev! Mīliet! Novērtējiet! Un jums viss izdodies!!!

Avots: thebest.lv

Share.

Komentāri slēgti